ceturtdiena, 2012. gada 11. oktobris

Cirvja ēnā: Par mežu fragmentāciju

Pēc lasītāju lūguma nedaudz novirzos no sākotnējā plāna, lai sīkāk paskaidrotu, kas tad tik slikts tajā mežu fragmentācijā, ko pieminēju rakstā par Latvijas mežiem Eiropas kontekstā.

Droši vien jāsāk ar skaidrojumu, ko "fragmentācija" šajā gadījumā vispār nozīmē. Lai gan mežu fragmentācija atstāj ietekmi uz dažādām meža funkcijām, šoreiz turēšos savas kompetences ietvaros un aplūkošu mežu fragmentāciju tikai no dzīvotņu fragmentācijas viedokļa. Dzīvotnes fragmentācija nozīmē to, ka viens liels sugas dzīvei piemērots apgabals sadalās vairākos mazākos. Realitātē tas visbiežāk nozīmē arī dzīvotnes kopējās platības samazināšanos, bet pēc definīcijas tas nav obligāti. Viena lieta, ko svarīgi paturēt prātā mežu kontekstā - mežs kā tāds ir dzīvotne vien retai sugai. Visbiežāk katrai sugai ir savas prasības - viena dzīvo tikai priežu mežos, cita - tikai vecos priežu mežos, vēl cita - tikai nokaltušos priežu stumbros. Tātad arī katrai no minētajām sugām dzīvotnes fragmentācija izpaudīsies dažādi.

Bet pagaidām ērtības un skaidrības labad apskatīsim mežu fragmentāciju kopumā (kā tas arī darīts iepriekš minētajā rakstā publicētajā kartē). Mežu fragmentē dažādas lietas, piemēram, ceļi, lauksaimniecības zemes, kailcirtes un apbūve. Lai gan, kā jau minēju, meža gadījumā fragmentācija reālajā dzīvē nozīmē to, ka daļa meža tiek iznīcināta (un tad, protams, negatīvā ietekme uz meža sugām ir acīmredzama), bet šoreiz aplūkosim fragmentāciju kā tādu.

Pirmais, kas saistās ar mežu fragmentāciju, ir apgrūtinājums meža sugām pārvietoties no viena meža apgabala uz citu. Apgrūtinājuma iemesls var būt, piemēram, lielāks risks, ka dzīvnieku pa ceļam pamanīs kāds plēsējs. Cita problēma, kas būs zināma visiem autovadītājiem, - mūsdienās, kad dabisko ainavu ir sagraizījuši neskaitāmi autoceļi, meža dzīvniekiem ir risks nokļūt zem mašīnas riteņiem. Arī vide, kas pa vidu starp abiem meža fragmentiem var būt vienkārši fiziski nepiemērota tam, lai konkrētais dzīvnieks tur uzturētos (piemēram, medņu cālim var būt liktenīgs meliorācijas grāvis, kas sadala tā apdzīvoto mežu). Galu galā arī attālums pats par sevi var būt pārvietošanos ierobežojošs. Latvijas mērogos tas visbiežāk attieksies uz maziem dzīvnieciņiem (un arī augiem), tomēr ir piemēri arī no lielākiem - piemēram, Latvijas medņu populācija ir sadalīta vairākās faktiski nesaistītās daļās.

Tātad pirmā fragmetācijas izpausme - dzīvniekam ir ierobežotas pārvietošanās iespējas, un jāsēž tur, kur nu tas ir. Un kāds gan no tā ļaunums? Vairāki! Pirmkārt, ierobežotas iespējas satikt savus sugasbrāļus, tātad ierobežota gēnu apmaiņa. Tuvradnieciskas krutstošanās sliktā ietekme visticamāk nevienam nebūs jaunums. Otrkārt, ja tas meža pleķītis, kurā dzīvnieks ir apmeties, tiek, piemēram, nocirsts, un aizsniedzamā attālumā cita piemērota pleķīša nav... tad tuvradnieciska krustošanās ir mazākā no dzīvnieka problēmām.

Protams, putnu gadījumā vismaz fiziskās spējas pārvietošanos visbiežāk neietekmē. Tātad putni var no viena piemērota mežiņa pārlaisties uz citu. Tomēr jāatceras, ka katram dzīvam radījumam ir zināms resursu apjoms, kas nepieciešams tā izdzīvošanai, arī cilvēkam. Mēs visi zinām veco patiesību, ka tad, ja visi gribētu dzīvot kā amerikāņi, būtu vajadzīgas trīs pasaules. Putnam parasti trīs pasaules nevajag, bet kaut kādas minimālās prasības pēc dzīves telpas tam tomēr ir. Pieņemsim, ka vienam putnu pārim, lai tas izbarotu mazuļus, ir nepieciešami desmit hektāri meža, kur meklēt barību. Ja šie desmit hektāri ir viens vesels mežs, problēmu nav, bet, ja tas ir sarauts desmit mazos gabaliņos, sākas problēmas - jāaptver lielāka teritorija, kas nozīmē nepieciešamību vairāk laika patērēt barības meklējumos un galu galā - mazāk barības mazuļiem (jo stundu skaits dienā, ko var patērēt barības meklējumiem, nemainās atkarībā no aptveramās teritorijas lieluma). Tā rezultātā putns varēs izaudzināt mazāk mazuļu, un tā sekas jau var būt visas populācijas lejupslīde.

Ņemot vērā abas iepriekš minētās lietas - pārvietošanās grūtības un minimālo nepieciešamo meža platību - galu galā nonākam pie tā, ka var būt tādi mežu gabaliņi, kas ir pārāk mazi, lai uzturētu konkrētās sugas dzīvnieku, un pārāk tālu no citiem gabaliņiem, lai tos varētu sasniegt, vai arī to sasniegšanai nepieciešamais laiks būtu pārāk ilgs, lai būtu vērts pūlēties. Tā mēs iegūstam meža platības, kas it kā dabā ir, bet faktiski nav izmantojamas. Šis arī ir viens no aspektiem, kāpēc kopējā mežu platība nav rādītājs, kas kaut ko liecinātu par mežu nozīmi bioloģiskajai daudzveidībai.

Tad vēl ir tā saucamais "malas efekts", kas var izpausties dažādi, bet būtībā nozīmē to, ka meža malai ir zināma ietekme uz mežā iekšā notiekošo. Jo lielāka fragmentācija, jo garāka mala uz laukuma vienību, līdz ar to lielāka tās ietekme. Iedomājieties slikti nosiltinātu daudzdzīvokļu māju! Ārējo dzīvokļu iedzīvotājiem ziemā būs auksti, kamēr tiem, kas dzīvo ēkas iekšējos dzīvokļos, būs silti. Safragmentēsim šo māju atsevišķās slikti nosiltinātās mājiņās ar vienu dzīvokli katrā, un auksti būs visiem. Ja neatradīsim aukstumu mīlošus cilvēkus, šādās mājiņās neviens nedzīvos. Tāpat ar mežu un tā iemītniekiem - ir sugas (piemēram, melnais stārķis), kam meža malas tuvums nepatīk. Tātad pietiekami fragmentētā mežā, kur meža mala ir tuvu uz visām pusēm, atkal būs redzams tas, ko minēju iepriekš - mežs it kā ir, bet patiesībā nav izmantojams, un melnais stārķis tajā nedzīvo.

Tātad, apkopojot visu iepriekš minēto, ir skaidrs, ka fragmentēta dzīvotne var uzturēt mazāku dzīvnieku populāciju nekā viengabalaina dzīvotne ar tādu pašu kopējo platību, bet tiem, kas fragmentētā dzīvotnē tomēr dzīvo, dzīve ir grūtāka un bīstamāka. Lūk, kāpēc tas, ka Latvija ir viena no vadošajām valstīm Eiropā pēc mežu fragmentācijas pieauguma tempa, nav nekas labs.